The Watchdog That Didnt Bark - 9780231158183

Šajā plašajā, skarbajā pēcnāves rakstā Dīns Stārkmens atklāj kritiskos trūkumus, kas mazināja atspoguļojumu biznesa presē hipotēku laikmetā un gados līdz 2008. gada finanšu sabrukumam. Problēmas saknes viņš meklē biznesa ziņu izcelsmē. kā tirgus ziņojumapmaiņas pakalpojums investoriem divdesmitā gadsimta sākumā. Šim no piekļuves atkarīgajam žurnālistikas veidam drīz vien pretojās grandiozais, vērienīgais krāpnieku darbs. Pēckara Wall Street Journal izcilā redaktora Bernarda Kilgora jauninājumu vadīti, šie divi žanri apvienojās, kad 60. gados galvenās amerikāņu ziņu organizācijas institucionalizēja muļķošanu, radot spēcīgu sabiedrības interešu sargu. Tomēr, sākoties hipotēkas laikmetam, dziļas kultūras un strukturālas pārmaiņas — dažas no kurām bija neizbēgamas, dažas pašas radītas — samazināja žurnālistikas apetīti pēc sargsuņa lomas. Rezultāts bija apdullinošs klusums par sistēmisko korupciju finanšu nozarē. Traģiski, šis klusums kļuva vēl dziļāks, jo hipotēkas neprāts sasniedza savu šausmīgo apogeju no 2004. līdz 2006. gadam. Stārkmens savu analīzi veido plašs arguments par pašu žurnālistiku, sadalot profesiju divās konkurējošās pieejās: piekļuves ziņošana un pārskatatbildības ziņošana, kas balstās uz pilnīgi atšķirīgus avotus un rada radikāli atšķirīgus realitātes priekšstatus. Kā skaidro Starkmans, 90. gados biznesa ziņojumos dominēja piekļuves žurnālistika, un šo procesu viņš sauc par CNBC veidošanu, un tā vietā, lai pētītu riskantu, pat korumpētu korporatīvo uzvedību, galvenie žurnālisti koncentrējās uz vadītāju profilēšanu un investoru informēšanu. Starkmans nobeigumā kritizē digitālo ziņu ideoloģiju un korporatīvo ietekmi, kas draud vēl vairāk iedragāt pētniecisko ziņojumu sniegšanu, un viņš parāda, kā finanšu segums un žurnālistika kopumā var atgūt savu ietekmi.