Diabetic Cardiomyopathy - 9781536169577

Priekšvēsture: Diabētiskā kardiomiopātija tiek definēta kā sirds mazspēja, kas nav atkarīga no koronārās artērijas, vārstuļu slimības un hipertensijas. Tam ir daudzfaktorāla etioloģija, bet patoģenēze nav pilnībā izprotama. Hiperglikēmija, hiperlipidēmija un iekaisums ar augstu oksidatīvo stresu izraisa strukturālas un funkcionālas kreisā kambara (LV) izmaiņas un veicina diabētisko kardiomiopātiju. Diastoliskā disfunkcija ir agrīna diabētiskās kardiomiopātijas pazīme. Tam ir ilgs asimptomātisks periods, bet ar laiku tas izraisa kontraktilās funkcijas zudumu. Līdz ar to subklīniskās diabētiskās kardiomiopātijas identificēšana un potenciāli modificēto riska faktoru korekcija ir ļoti svarīga, lai aizkavētu sirds mazspējas rašanos. Mērķis: Mūsu mērķis bija novērtēt LV funkciju asimptomātiska diabēta pacientiem un tās saistību ar klīniskajiem un bioķīmiskajiem parametriem. Studiju plāns: Šķērsgriezuma pētījums, kurā kopumā ir iekļauti 137 priekšmeti. Mērķa grupu veido 72 asimptomātiski normotensīvi pacienti ar 2. tipa cukura diabētu, bez koronāro artēriju un vārstuļu slimībām. Kontroles grupa sastāv no 65 veseliem subjektiem. Metodes: Visiem pacientiem tika veikta ehokardiogrāfija (parastā 2D, M-režīms, PW Doplera analīze un mūsdienu metodes - TDI un 2D-raibumu izsekošanas ehokardiogrāfija). Mēs novērtējam LV diastolisko un sistolisko funkciju un tās korelāciju ar pamata klīniskajiem raksturlielumiem (vecums, dzimums, ĶMI, BSA, vidukļa un gurnu attiecība, diabēta ilgums) un bioķīmiskās analīzes (glikozes profils, lipīdu profils, CRP). Korelācija starp klīniskajiem, bioķīmiskajiem un ehokardiogrāfiskajiem parametriem tika novērtēta ar Pearson Product Moment of Correlation. Tika uzskatīts, ka p-vērtība <, 0,05 norāda uz nozīmīgumu. Rezultāti: Deformācijas analīzē konstatēts vislielākais skaits subjektu ar patoloģisku miokarda mehāniku (n=45, 62%). Vilkoksona saskaņoto pāru tests uzrādīja statistiski nozīmīgu atšķirību starp grupām attiecībā uz diastoliskās disfunkcijas izplatību katrā attēlveidošanas modalitātē – PWD un TDI (Z=2,3, p=0,01, Z=2,9, p=0,003). Bija spēcīga negatīva korelācija starp PW Doplera klīniskajiem, bioķīmiskajiem un ehokardiogrāfiskajiem parametriem un 2D plankumu izsekošanas ehokardiogrāfiju un spēcīga pozitīva korelācija ar TDI. Secinājums: Doplera ehokardiogrāfija ir vērtīga attēlveidošanas metode LV disfunkcijas noteikšanai asimptomātiskiem cukura diabēta pacientiem, un tā ir svarīga diabētiskās kardiomiopātijas diagnostikas algoritma sastāvdaļa. Jaunās Doplera ehokardiogrāfijas metodes, tāpat kā audu Doplera attēlveidošana un plankumu izsekošanas ehokardiogrāfija, ir pārākas par citām ehokardiogrāfijas metodēm attiecībā uz LV funkcionālo anomāliju agrīnu noteikšanu asimptomātiskā diabēta populācijā. Tā ieviešana ikdienā veicinās savlaicīgu riska faktoru ārstēšanas uzsākšanu, lai novērstu sirds mazspējas attīstību