Saving Strangers - 9780198296218

Šīs grāmatas tēma ir par to, cik lielā mērā humānā iejaukšanās ir kļuvusi par likumīgu praksi starptautiskajā sabiedrībā pēc aukstā kara. Tajā ir kartēta humānās iejaukšanās mainīgā leģitimitāte, salīdzinot starptautisko reakciju ar humānās iejaukšanās gadījumiem aukstā kara un pēcaukstā kara periodos. Būtiski, ka grāmatā ir apskatīts, cik lielā mērā starptautiskā sabiedrība ir atzinusi humāno iejaukšanos kā likumīgu izņēmumu no suverenitātes un neiejaukšanās un spēka nelietošanas noteikumiem. Lai gan ir pētījumi par katru intervences gadījumu – Austrumpakistānā, Kambodžā, Ugandā, Irākā, Somālijā, Ruandā, Bosnijā un Kosovā – nav neviena darba, kas tos vispusīgi izskatītu salīdzinošā sistēmā. Katra nodaļa stāsta par iejaukšanos, kas apvieno motīvu, pamatojumu un rezultātu izpēti. Humānās iejaukšanās leģitimitāti apstrīd angļu skolas “plurālistiskie” un “solidarisma” spārni, un grāmata iezīmē šo priekšstatu zīmogu valsts praksē. Solidarismam trūkst pilnīgas humānās iejaukšanās teorijas, un grāmata to piedāvā. Galvenā uzmanība tiek pievērsta tam, lai izpētītu, cik likumīga ir humānā iejaukšanās pašreizējos diplomātiskajos dialogos. Izpētot, cik tālu 90. gados ir notikušas normu izmaiņas valstu sabiedrībā, grāmata aizstāv plašo konstruktīvistu apgalvojumu, ka valsts rīcība būs ierobežota, ja to nevarēs leģitimēt, un ka jaunās normas ļauj īstenot jaunas prakses, bet neļauj. noteikt šīs. Grāmatas noslēgumā tiek aplūkots, cik lielā mērā mūsdienu humānās iejaukšanās prakse atbalsta jaunu solidārismu un cik lielā mērā tas atrisina tradicionālo konfliktu starp kārtību un taisnīgumu starptautiskajā sabiedrībā.