Pastiche - 9780253214454

Kultūras teorētiķi uzskata, ka mūsdienu sabiedrību raksturo radikāla hibriditāte dažādās sociālajās praksēs. Pēdējās divās desmitgadēs māksla dažādos veidos ir piedalījusies šajos neviendabīgās savienošanās procesos, visredzamāk, pārdefinējot mākslinieciskās izteiksmes žanru, kas gadsimtiem ilgi tika uzskatīts par nenotveramu un bēdīgi slavenu: pastišu vai pastičo. Mūsdienās ļoti saistošas minora žanra izpausmes var atrast arhitektūrā, glezniecībā, jauktās tehnikas instalācijās, filmās, literatūrā un izpildījuma režīmos, sākot no operas līdz rokam, un it kā triviālos diskursos, piemēram, reklāmas naratīvos. Pastiche ir par kultūras atmiņu kā redzes un rakstīšanas vēsturi. Viens no marķieriem, kas atšķir estētisko postmodernismu no modernisma - autoram nolens volens kategorijas - ir mākslas prakses, kas ārišķīgi aizgūtas no Rietumu kultūras arhīva, ko modernisms, meklējot neizpildīto, sliecās noraidīt. Mūsdienu mākslinieki ir re. - pētot tradīcijas, kuras modernisms aptumšoja, tiecoties pēc Jaunā trieciena vai – arhitektu gadījumā – starptautiskā stila funkcionālisma. Noraidot Bauhaus paradigmu, arhitekti divus gadu desmitus ar atriebību praktizēja citēšanas un pagātnes formu iekļaušanas estētiku. Autora argumentācijai nozīmīgs ir stils, kas ir izgājis savu gaitu, tā dekoratīvā sastāvdaļa, kas vājināta vispārējā būvniecības praksē visā zemē. Arhitektiem atgriežoties pie konstruktīvisma un to pārvērtējot, viņu darbība ļauj historizēt postmoderno stilu un zināmā mērā to nošķirt no totalizēta postmodernisma jeb postmodernitātes kā laikmeta koncepcijas un no citām diskursīvām praksēm, piemēram, postmodernā doma. Šāda diferenciācija ļauj kritiķim aplūkot pastiša struktūru dažādās mākslās kā estētiskā postmodernisma priekšzīmīgu iezīmi, kas atšķirībā no stingrā modernisma vispārējā kultūrā atrodas ārpus augstas un zemas dihotomijas.