Parallel Trade in Europe - 9781841134376

Iekļauts 2008. gada jauno autoru iekšējās tempļa grāmatas balvai. Vai paralēlie importētāji ir brīvās tirdzniecības atslēga, nojaucot sen iedibinātos nacionālos šķēršļus visu labā? Vai arī viņi vienkārši darbojas apšaubāmā "pelēkajā tirgū", lai gūtu peļņu, bez maksas ieguldot novatoru un zīmolu īpašnieku ieguldījumus, tādējādi kaitējot visiem? Paralēlā tirdzniecība savukārt tiek apkarota un dēmonizēta gan juridiskajos komentāros, gan galvenajā presē. Kā jau varētu gaidīt, patiesība atrodas kaut kur starp šīm galējībām. Kad preces ir saražotas, ražotājs tās laiž tirgū vienā valstī. Paralēlā tirdzniecība notiek, kad preces pēc tam uz otru valsti nosūta cita puse (paralēlais tirgotājs, kas var būt gala patērētājs). Paralēlās tirdzniecības atšķirīgā iezīme ir tāda, ka ražotājs nebija paredzējis, ka šīs konkrētās preces nonāks otrajā valstī. Preces šajā valstī parasti raksturo kā “paralēlā importa preces” vai “pelēkā tirgus preces”. Pēdējais termins parasti tiek lietots, lai norādītu, ka tirdzniecība, lai arī tā nav gluži “melnais tirgus”, nav arī pilnīgi likumīga. Lai saprastu, kā Eiropas Kopienas tiesību akti darbojas, lai atļautu vai ierobežotu paralēlo tirdzniecību, ir jāizpēta sarežģīta noteikumu matrica brīvas pārvietošanās, intelektuālā īpašuma, konkurences un regulējošo tiesību jomā, tostarp gan privātā, gan valsts izpildes režīmos. Ja preces tiek paralēli importētas no ārpuskopienas valstīm, šie noteikumi mainās un tiek ņemti vērā jauni apsvērumi, piemēram, pienākumi, kas izriet no Eiropas Ekonomikas zonas, Pasaules Tirdzniecības organizācijas un divpusējiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem. Eiropas pieredze, kas vairāk nekā četras desmitgades ir cīnījusies ar problēmām reģionālā līmenī, ir auglīgs avots paralēlās tirdzniecības izpētei citās jurisdikcijās. Christopher Stothers visaptverošais traktējums veiksmīgi analizē šo sarežģīto tēmu, ņemot vērā gan Kopienas, gan valstu lēmumus.