Obesity and Syndrome X - 9781536146691

Aptaukošanās ir galvenais sirds un asinsvadu slimību (CVD) un 2. tipa cukura diabēta (T2DM) risks. Aptaukošanās ir sasniegusi epidēmijas apmērus visā pasaulē, un pierādījumi liecina, ka situācija, visticamāk, pasliktināsies gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs. To uzskata par predisponējošu faktoru vairākām hroniskām slimībām, tostarp CVD, išēmisku insultu, hipertensiju, T2DM, asinsvadu disfunkciju un proinflammatorisku un protrombotisku stāvokli. Šeit sindroms X krustojas ar aptaukošanos un spēlē kā kopsaucējs CVD un T2DM. Personas ar X sindromu ir jutīgākas pret CVD un T2DM. Īpaši svarīgi ir apzināties, ka indivīdu jutības pret slimībām atšķirības kopumā ir genotipu sadalījuma krustošanās sekas ar pagātnes vides iedarbības sadalījumu un nākotni. vides trajektorijas. Piemēram, daudzi indivīdi, kuriem ir genotips, kas konstatēts tiem, kam ir slimība, paliks veseli, jo atšķirīgas vides vēstures kompensējošā ietekme uz tiem pašiem sākotnējiem apstākļiem. Tāpat indivīdiem, kuriem nav augsta riska genotipa, var attīstīties slimība ar nelabvēlīgu vides vēsturi. Tas ir, mijiedarbība starp noteiktu genotipu un konkrētu vides iedarbību. Nel (1962) ierosinātajā taupīgā genotipa hipotēzē veselām populācijām ir palielināta nosliece uz T2DM ģenētiskās atlases dēļ. Viņi ir labāk pielāgoti dažādiem uztura apstākļiem nekā tie, kurus viņi piedzīvo šodien. Taupīgā fenotipa hipotēzē (pazīstama arī kā Bārkera hipotēze) nepareizas reakcijas rodas vides izraisītu fizioloģijas izmaiņu rezultātā indivīda dzīves sākumā. Abas hipotēzes piedāvā skaidrojumus par to, kāpēc diabēta un aptaukošanās biežums var atšķirties dažādās populācijās un kāpēc nosliece uz diabētu ir izplatīta, lai gan ar ļoti atšķirīgiem mehānismiem. Ir aprakstīta arī trešā hipotēze, ko sauc par kopējo augsnes hipotēzi, kā minēts Lebovitz (2006), ka diabēta un CVD var būt kopīgs(-i) cēlonis(-i). Insulīna rezistencei ir galvenā nozīme gan pārejā no normālas glikozes tolerances līdz T2DM, gan CVD riska faktoru grupai, kas pazīstama kā X sindroms vai metaboliskais sindroms. Tad ir epigenoms, kas tieši ietekmē gēnu ekspresiju un ko var mainīt gan ģenētiskie, gan vides faktori. Tās ir potenciāli pārmantojamas gēnu ekspresijas izmaiņas, kas neietver izmaiņas pamatā esošajās DNS sekvencēs, fenotipa izmaiņas bez genotipa izmaiņām. Epigenoitpe ir dinamiska un mainās laika gaitā un audos atkarībā no vides iedarbības, novecošanas, slimībām un citiem faktoriem.Šajā grāmatā apkopotas plašās zināšanas, kas pēdējās desmitgades laikā ir radītas visā pasaulē aptaukošanās un aptaukošanās jomā. ar vielmaiņas sindromu saistītiem traucējumiem un mēģinājumu pārvērst pētījumu rezultātus klīniski noderīgā instrumentā, lai labāk diagnosticētu, iejauktos un novērstu šo globālo sabiedrības veselības slogu. Mēs ceram, ka šī grāmata ne tikai paplašinās praksi nākamajos gados, bet arī radīs jaunas iespējas turpmākiem pētījumiem.