The Edges of Fiction - 9781509530458

Tas, kas atšķir daiļliteratūru no parastās pieredzes, ir nevis realitātes trūkums, bet gan racionalitātes pārpilnība – tā bija Aristoteļa poētikas tēze. Daiļliteratūras racionalitāte ir tāda, ka šķietamība ir apgriezta. Daiļliteratūra apgāž parasto notikumu gaitu, kas notiek viens pēc otra, cenšoties parādīt, kā rodas negaidīts, laime pārvēršas nelaimē un neziņa par zināšanām. Mūsdienu laikmetā, apgalvo Ranciere, šī izdomātā racionalitāte tika attīstīta jaunos veidos. Sociālās zinātnes paplašināja cēloņsakarības modeli uz visām cilvēka darbības sfērām, cenšoties parādīt, kā cēloņi rada sekas, apgriežot šķietamību un cerības. Literatūra gāja pretējo ceļu. Tā vietā, lai izdomātu racionalitāti demokratizētu, iekļaujot visas cilvēka darbības racionālo zināšanu pasaulē, tā iznīcināja tās principus, atceļot robežas, kas ierobežoja daiļliteratūrai raksturīgo realitāti. Tas pieskaņojās ikdienas dzīves ritmiem un piešķīra nejaušā mirkļa spēku, kurā tiek kondensēta visa dzīve. Literatūras izdomājumos, kā arī politikas, sociālo zinātņu vai žurnālistikas neatzītajos izdomājumos galvenais jautājums ir viens: kā konstruēt kopīgās pasaules uztveramās formas. No Stendāla līdz Žoao Gimaresam Rosam un no Marksa līdz Sebaldam, izmantojot Balzaku, Po, Mopasantu, Prustu, Rilku, Konrādu, Auerbahu, Folkneru un dažus citus, šī grāmata pēta šīs konstrukcijas un sniedz jaunu gaismu mūsdienu fantastikas konstitutīvajai kustībai, kustība, kas pārvietoja savu smaguma centru no tradicionālā kodola uz tām malām, kurās fantastika saskaras ar tās iespējamo atsaukšanu.