Speech Act Theory and Pragmatics - 9789027710437

Valodas izpētē, tāpat kā jebkurā citā sistemātiskā pētījumā, nav neitrālas terminoloģijas. Katrs tehniskais termins ir tā lietotāju pieņēmumu un teorētisko pieņēmumu izpausme, un šajā ievadā mēs vēlamies noskaidrot dažus jautājumus, kas ir saistīti ar pieņēmumiem, kas balstīti uz divu terminu runas akti un pragmatika lietošanu. Runas akta jēdziens ir diezgan labi saprotams. Runas aktu teorija sākas ar pieņēmumu, ka cilvēku saziņas minimālā vienība nav teikums vai cits izteiciens, bet gan noteikta veida darbību veikšana, piemēram, apgalvojumu izteikšana, jautājumu uzdošana, rīkojumu došana, aprakstīšana, skaidrošana, atvainošanās, pateicība, apsveikšana utt. Raksturīgi, ka runātājs veic vienu vai vairākas no šīm darbībām, izrunājot teikumu vai teikumus, bet pati darbība nav jaukta ar teikumu vai citu izteicienu, kas izteikts tā izpildījumā. Tādus darbību veidus, kā minēts iepriekš, pēc Ostina sauc par ilokūcijas aktiem, un literatūrā tie parasti tiek pretstatīti noteiktiem citiem darbību veidiem, piemēram, perlokucionāriem aktiem un ierosinājumiem. Perlokucijas darbības ir saistītas ar mūsu izteikumu ietekmi uz klausītājiem, kas pārsniedz klausītāja izpratni par izteikumu. Tādas darbības kā pārliecināšana, pārliecināšana, kaitinošas, uzjautrinošas un biedējošas ir visas perlokucijas darbības.