Asias New Institutional Architecture - 9783540748878

Vai reģionālie un starpreģionālie mehānismi var labāk institucionalizēt pieaugošo ekonomisko un drošības saišu sarežģītību starp Ziemeļaustrumu, Dienvidaustrumu un Dienvidāzijas valstīm? Tā kā starptautiskā valsts sistēma piedzīvo dramatiskas izmaiņas gan drošības, gan tirdzniecības attiecībās pēc aukstā kara beigām, Āzijas finanšu krīzes un 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem, šis jautājums tagad ir ļoti svarīgs abiem. akadēmiķi un politikas veidotāji. Tomēr ir veikts maz pētījumu, lai integrētu gan reģionālās drošības, gan ekonomiskās dinamikas analīzi plašākā teksta tekstā, kas sniegs mums teorētiski informētu politisko ieskatu. Patiešām, kad mēs sākām savu fona izpēti par Āzijas institucionālās arhitektūras izcelsmi un attīstību tirdzniecībā un drošībā, mēs atklājām, ka daudzi zinātnieki bija koncentrējušies uz atsevišķiem apakšreģioniem neatkarīgi no tā, vai tie ir Ziemeļaustrumi, Dienvidaustrumu vai Dienvidāzija. Dažos gadījumos zinātnieki pārbaudīja saiknes starp Ziemeļaustrumu un Dienvidaustrumu Āziju, un literatūrā šie divi apakšreģioni bieži tiek dēvēti par Āziju, mākslīgi sadalot Dienvidāziju. Protams, mēs apzināmies, ka ģeogrāfisko reģionu robežas laika gaitā mainās kā kultūras, ekonomikas, vēstures un politikas produkti. Tomēr Indijas straujā izaugsme un tās pieaugošā saikne ar Austrumāziju (īpaši tās, kas izveidojās 90. gadu sākumā) liecina, ka būtu lietderīgi izpētīt gan attīstību katrā apakšreģionā, gan arī saiknes starp apakšreģioniem.