Resurrection in Marks Literary-Historical Perspective - 9780567045539

Uzmanīgi izlasot vairākus senus tekstus, piemēram, Chariton's Callirhoe, Fullmer identificē senu stāstīšanas konvenciju, kuras saknes ir Homēra tradīcijās, kurās stāsti par nāvi un atmodu akcentē nozīmīgus stāsta punktus. Marka evaņģēlijā augšāmcelšanās stāsti akcentē Jēzus kalpošanas spēku (Marka 5:21-43), kā arī Jēzus mācekļu ironisko nelojalitāti, jo viņu neveiksme vispirms tiek apliecināta (Marka 9:14-29) un vēlāk tiek realizēta (Mk. 16:1-18). Šī pētījuma lasītājs sapratīs, kā evaņģēlija ironija — literārā iezīme, kas ir ievērojama romānu literatūrā — tiek veicināta ar augšāmcelšanās tēmas romānu pielietojumu. Šie novērojumi apstiprina, ka evaņģēlija žanrs tiek identificēts kā romānu literatūra. Pētījumā aplūkotas arī nāves un atmodas tēmas ebreju Bībeles tekstos, atklājot atkārtotu motīvu kopumu. Šajos tekstos Fullmers pārliecinoši izseko pravietiskam augšāmcelšanās toposam ar īpašībām, kas tiek salīdzinātas ar Homēra tradīcijā identificētu episko augšāmcelšanās toposu. Pēc tam viņš parāda, kā abi topoi saplūst vēlākos helēnistiskā jūdaisma romānu tekstos, piemēram, Marka evaņģēlijā, kas liecina par plaši izplatītu kultūru apvienošanos, kas raksturo hellēnisma periodu. Šis pētījums atbalsta pieaugošo izpratni par konteksta etnisko hibriditāti, kas radīja Marka evaņģēliju, sniedzot ieguldījumu to zinātnieku darbā, kuri apšauba bieži pārspīlēto dihotomiju starp ebreju un grieķu kultūru hellēnisma periodā. Turklāt episko, ar Bībeli nesaistīto tradīciju ievērojamā ietekme uz evaņģēliju izpaužas, neapgalvojot tiešu atkarību no Homēra eposa. Kopumā pētījums sniedz modeli konkrētu evaņģēlija tēmu izpētei, ņemot vērā saistīto seno literatūru, kas uzlabo mūsdienu izpratni un Marka stāsta izpratni.