Wars of Plunder - 9781849041454

No Angolas un Libērijas līdz Irākai un Kongo kari ir notikuši resursiem bagātās valstīs, kurās ir daudz nabadzīgu cilvēku. Filmā "Laupīšanas kari" Filips Le Bilons pēta, kā resursi ir veidojuši nesenos konfliktus un ko starptautiskā sabiedrība ir mēģinājusi darīt šajā jomā. Koncentrējoties uz galvenajiem resursiem — naftu, dimantiem un kokmateriāliem — viņš apgalvo, ka resursi un kari ir saistīti trīs galvenajos veidos. Pirmkārt, no resursu ieņēmumiem tiek finansēti karojošie, un šī tendence ir kļuvusi vēl pamanāmāka kopš aukstā kara laika ārvalstu sponsorēšanas pārtraukšanas 1980. gadu beigās. Lai gan “Karš pret terorismu” ir no jauna definējis militāro palīdzību un kara internacionalizāciju, daudzi karojošie dalībnieki turpina paļauties uz “konfliktu resursiem” un gūst no tiem peļņu. Otrkārt, resursu izmantošana rada konfliktus. Tā kā globālais pieprasījums pēc izejvielām ir strauji pieaudzis, konkurence par kritiskiem resursiem, piemēram, naftu, ir izraisījusi “resursu konfliktu” uzliesmojumu, sākot no vietējās kopienas cīņām pret starptautiskiem ieguves uzņēmumiem un beidzot ar reģionālo un starptautisko spriedzi. Treškārt, ekonomiskie satricinājumi un slikta pārvaldība krasi palielina kara risku (“resursu lāsts”). Lai gan mūsdienu resursu bums ir liela ekonomiskā iespēja resursiem bagātām, bet nabadzīgām valstīm, paļaušanās uz resursu eksportu bieži vien nozīmē strauju ekonomikas lejupslīdi. Tomēr ne visi resursi ir vienādi, un ir pieejamas efektīvas atbildes. Sankcijas, militāras iejaukšanās un bagātības dalīšana ir palīdzējušas izbeigt konfliktus, tomēr tikai dziļākas iekšzemes un starptautiskās reformas resursu pārvaldībā var apturēt laupīšanu.