Neuroimaging I - 9781489917034

Līdz nesenajai neiroattēlveidošanas attīstībai smadzenes nebija pieejamas in vivo vizualizācijai, trūka neiroķirurģisku procedūru vai neveiksmīgas traumatiskas iedarbības. Tas ir pagodinājums agrīnajiem klīniskās neirozinātnes līdzstrādniekiem, ka ar to, ko pēc mūsdienu standartiem varētu uzskatīt par ārkārtīgi neapstrādātiem mērījumiem, tika panākts progress smadzeņu darbības izpratnē. Piemēram, Aleksandra Lurijas vai Hansa Lūkasa Teubera teorijas par smadzeņu garozas augstākajām funkcijām 1950. gados galvenokārt balstījās uz militāriem subjektiem, kuri Otrā pasaules kara laikā guva traumatiskas galvas brūces. Šie pētnieki varēja pārbaudīt pacientu un noteikt, kur uz galvas ir iekļūstošas ieejas un izejas brūces, dažreiz viņiem bija galvaskausa plēves, lai identificētu ieejas un izejas lūzumu brūces, dažreiz bija pieejami neiroķirurģijas ziņojumi, un Lurijai pat bija iespēja akūti izmeklēt dažus pacientus ar atklātas brūces. Tādējādi varētu ņemt visu pieejamo informāciju un secināt, kuri smadzeņu reģioni ir iesaistīti, bet nekad nevarēja vizualizēt smadzenes. Protams, tas krasi mainījās līdz ar smadzeņu attēlveidošanas ieviešanu 20. gadsimta 70. gados, taču tikai 90. gados analīzes un attēlu displeja tehnoloģijas beidzot panāca smadzeņu attēlveidošanas pamata metodes datorizētajā tomogrāfijā (CT) un magnētiskajā rezonansē. attēlveidošana (MRI).