Psychobiology of Stress - 9780792306825

No vēsturiskā viedokļa pirmie pētījumi par organisma reakciju uz stresa situācijām kopumā un jo īpaši par stresa psihobioloģiju, iespējams, ir Kanona un de la Paza pētījumi, fiziologi, kuri 1911. gadā pierādīja, ka virsnieru medulla. un simpātiskā sistēma ir iesaistīti ārkārtas situācijās. Kanons atzīmēja, ka no suņu riešanas nobiedētu kaķu venozās asinis satur adrenalīnu, kas ir organisma reakcija, ko novērsa adrenalektomija vai splanhniskā nerva posms, kas inervē virsnieru serdi. Cannon ierosināja, ka virsnieru medulla darbojas saskaņoti ar simpātisko nervu sistēmu, tāpēc stresa laikā tika aktivizētas abas sistēmas. Simpātiskās sistēmas loma, reaģējot uz stresa notikumiem, vēlāk tika uzsvērta eksperimentos, ko veica Maickel et al. (1967) un Mason (1968): šie autori skaidri parādīja, ka stresa faktori aktivizē simpātisko sistēmu, izraisot tai adrenalīna un noradrenalīna izdalīšanos. Šo pētījumu virzienu var pretstatīt Hans Selye veiktajam pētījumam, kura centrā ir virsnieru garoza stresa reakcijā. Selye atklājumi un teorijas radīja tā sauktā hipotalāma - hipofīzes - virsnieru garozas (HPA) stresa modeļa lomu: īsi sakot, stresa laikā adrenokortikotropais hormons izdalās no hipofīzes priekšējās daļas šūnām un izraisa glikokortikoīdu sekrēciju no virsnieru garozas.