The Devil We Knew - 9780195093773

1950. gadu beigās Vašingtonu vadīja bailes no komunistu diversijas: tā redzēja Kremļa roku aiz notikumiem gan mājās, gan visā pasaulē. FIB bija apsēsts ar draudiem, ko rada Amerikas komunistiskā partija — tomēr partijas biedru skaits bija noslīdējis tik zemu, raksta HW Brands, ka tā varēja ietilpt vidusskolas ģimnāzijā, un tā bija tik ļoti iefiltrēta, ka J. Edgars Hūvers. apsvēra iespēju izmantot savus informatorus kā balsošanas bloku, lai pārņemtu partiju. Ārzemēs aizraušanās ar komunismu pamudināja Balto namu palīdzēt gāzt demokrātiski ievēlētas valdības Gvatemalā un Irānā un aizstāt tās ar diktatūrām. Bet līdz tam aukstais karš jau sen bija padarījis amerikāņus aklus pret viņu cīņas pret komunismu ironiju. Grāmatā The Devil We Knew Brends sniedz asprātīgu, uztverošu Amerikas aukstā kara pieredzes vēsturi no Trūmena izveidotās CIP līdz Ronalda Reigana SDI izveidei. Brends ir uzrakstījis vairākus augsti novērtētus darbus par Ameriku divdesmitajā gadsimtā, un šeit viņš izmanto savu pieredzi nevainojamā zinātniskā apjomā un ārkārtīgā aizrautībā. Viņš kritiski pievērš uzmanību stratēģiskajiem priekšstatiem (un maldīgiem priekšstatiem), kas kādreiz izolacionistisku nāciju lika turpināt karu pret komunismu uz Zemes attālākajām vietām. Brīdī, kad Eizenhauers atstāja amatu, ASV cīnījās pret komunismu, atbalstot diktatorus no Irānas līdz Vjetnamas dienvidiem, no Latīņamerikas līdz Tuvajiem Austrumiem, vienlaikus iesaistoties slepenās operācijās visā pasaulē. Brends neatvainojas par komunistisko uzvedību, taču viņš veikli ilustrē saspringto domāšanu, kas lika Vašingtonai apšaubāmiem mērķiem veltīt ļoti nesamērīgus resursus (tostarp desmitiem tūkstošu dzīvību Korejā un Vjetnamā). Viņš dedzīgi analizē katras administrācijas mainīgās politikas, sākot no Niksona žonglēšanas (SALT sarunas ar Maskavu, jaunas attiecības ar CCmunistisko Ķīnu un Ziemeļvjetnamas bombardēšanu) līdz Kārtera apjukumam un beidzot ar Reigana lāzergrabēšanu. Tikpat svarīgs ir viņa skarbais, bieži uzjautrinošais skatījums uz to, kā politiķi, rūpnieki un valsts aģentūras izmantoja pretpadomju cīņu. Viņš ieauž izveicīgas figūru skices, piemēram, Berijs Goldvoters un Henrijs Džeksons (kurš ieguva vietu Senātā ar solījumu, ka daudzas rūpnīcas pāries no miera laika uz visaptverošu aizsardzības ražošanu). Mēs redzam, ka Džons F. Kenedijs 1957. gadā teica daiļrunīgu runu, aizstāvot Alžīrijā un Vjetnamā augošos nacionālisma spēkus, un mēs redzam viņu arī Baltajā namā dažus gadus vēlāk, pavēlot ievērojami palielināt Amerikas karaspēka saistības Saigonā. Grāmata aptver aukstā kara ekonomiku un psiholoģiju, parādot, kā konfrontācija radīja savus vēlētājus privātajā rūpniecībā un sabiedriskajā dzīvē. Galu galā amerikāņi apgalvoja uzvaru aukstajā karā, taču Brendsa pārskats dod mums iemeslu svinības mazināt. Visvairāk viņš raksta, ka aicinājums pie ieročiem pret komunismu lika amerikāņu līderiem sagraut principus, kas bija viņu valsts labākais arguments pret komunismu. Šī tālejošā vēsture skaidri parāda, ka aukstais karš vienlaikus bija daudz vairāk un daudz mazāk, nekā mēs toreiz iedomājāmies.