Varicella-zoster Virus - 9783642264665

Varicella-zostervirus (VZV) ir medicīniski svarīgs cilvēka herpes vīruss, kas pieder Alphaherpesviridae apakšdzimtai. Iespēja izturēt sensoros neironus ir raksturīga Alphaherpesviridaesapakšgrupai, kurā ietilpst arī herpessimplexvirus1 un 2, piemēram, VZV, simian varicellavirus (SVV), pseidorabies vīruss-1 (PRV-1), un zirgu herpes vīruss-1 (EHV-1) ir ģenerētiķi līdz Varicello vīrusam. Cilvēka VZ infekcijas cikla pamatelementi norāda uz to, ka šī transportlīdzekļa infekcija izraisa vējbakas, plaši pazīstamas vējbakas, latentums ir atklāts sensorajos ganglijos un atkārtota aktivizēšana izraisa zosteru vai šķembu. Tika pierādīta saistība starp vējbaku izraisītāju, kas izraisīja vējbaku attīstību vairāk nekā 100 gadus, kad bērni, kas bija inokulēti ar materiālu no zoster bojājumiem, attīstījās vējbakām. Lokalizēts zosterizsitumu sadalījums tika atpazīts kā norobežo dematomu, ko nervozēja aksoni no neironiem no sensoriem ganglijiem. Agrīnie elektronmikroskopiskie pētījumi parādīja, ka vīrusa daļiņas bija augstā koncentrācijā vezikulārajā šķidrumā no abiem varicellaandzosteres bojājumiem, un VZV bija starp pirmajiem vīrusiem, ko invitro izplatīja Džons Enders un Tomass Vellers. Novērojumi, kas liecina, ka ir nepieciešama šūnu mediēta imunitāte, kas ir saistīta ar VZV latentuma uzturēšanu. Par laimi, agrīnie VZV hemomolekulārās viroloģijas pētījumi atklāja, ka to inhibēja traucējumi timidīkinagēna darbībā, un dzīvībai bīstamas un bieži vien letālas VZV infekcijas, ko piedzīvoja šie pacienti, kļuva ārstējamas ar pretvīrusu zālēm. Pēc tam tika izmantota spēja augtVZVin audu kultūrai, lai radītu dzīvību novājinātu VZV vakcīnu, ko izstrādājis Michiaki Tashihaki. Lai gan tagad ir pašsaprotami, šī sākotnējā atziņa par VZV un tā īpašībām ir cilvēka patogēns, kā arī efektīvu pretvīrusu zāļu un vakcīnu izstrāde notika daudzu gadu desmitu laikā. Svarīgi ir tas, ka šie agrīnie novērojumi ir posms ievērojamam progresam, kas ir ļāvis mums izprast VZV molekulāro bioloģiju, tā tropisma smalkumus attiecībā uz diferencētām cilvēka šūnām, tostarp limfocītiem, kā arī ādu un neironiem, un mehānismiem, ar kuriem vīruss nesasniedz pietiekamu līdzsvara līmeni. . v vi Priekšvārds Šī sējuma mērķis ir pārskatīt galvenās VZV izpētes progresa jomas, kā arī strādāt pie saistītā SVV, ko rakstījuši tie, kuri ir devuši ieguldījumu daudzosjaunajos? konstatējumi, kas ir bagātinājuši mūsu zināšanas par šī visuresošā cilvēka patogēna unikālo īpašību. Lai gan VZV genoms ir mazākais no cilvēka herpes vīrusiem, šajās pārskatos aprakstītās VZV un VZV un saimniekdatora mijiedarbības atklāšanas temps, kas strauji paātrinās, sola turpināties, jo ir pieejami jauni rīki, un tiek ģenerētas jaunas hipotēzes, lai izskaidrotu, kā VZV ir radījis un uzturējis aģentu. vairāk nekā 100 gadus veciem bērniem, kas inokulēti ar materiālu no zoster bojājumiem, tika atklāts, ka attīstās vējbakas. Lokalizēts zosterizsitumu sadalījums tika atpazīts kā norobežo dematomu, ko nervozēja aksoni no neironiem no sensoriem ganglijiem. Agrīnie elektronmikroskopiskie pētījumi parādīja, ka vīrusa daļiņas bija augstā koncentrācijā vezikulārajā šķidrumā no abiem varicellaandzosteres bojājumiem, un VZV bija starp pirmajiem vīrusiem, ko invitro izplatīja Džons Enders un Tomass Vellers. Novērojumi, kas liecina, ka ir nepieciešama šūnu mediēta imunitāte, kas ir saistīta ar VZV latentuma uzturēšanu. Par laimi, agrīnie VZV hemomolekulārās viroloģijas pētījumi atklāja, ka to inhibēja traucējumi timidīkinagēna darbībā, un dzīvībai bīstamas un bieži vien letālas VZV infekcijas, ko piedzīvoja šie pacienti, kļuva ārstējamas ar pretvīrusu zālēm. Pēc tam tika izmantota spēja augtVZVin audu kultūrai, lai radītu dzīvību novājinātu VZV vakcīnu, ko izstrādājis Michiaki Tashihaki. Lai gan tagad ir pašsaprotami, šī sākotnējā atziņa par VZV un tā īpašībām ir cilvēka patogēns, kā arī efektīvu pretvīrusu zāļu un vakcīnu izstrāde notika daudzu gadu desmitu laikā. Svarīgi, ka šie agrīnie novērojumi nosaka vislabāko