Research Progress on Epinephrine - 9781604564433

Šī grāmata ir veltīta jauniem pētījumiem par epinefrīnu (INN), dažreiz attiecīgi epinefrīnu vai adrenalīnu, kas ir hormons, kad tiek pārnests asinīs, un neirotransmiters, kad tas izdalās caur neironu sinapsēm. Tas ir kateholamīns, simpatomimētisks monoamīns, kas iegūts no aminoskābēm fenilalanīna un tirozīna. Nokļūstot asinsritē, tas ātri sagatavo ķermeni rīcībai ārkārtas situācijās. Hormons palielina skābekļa un glikozes piegādi smadzenēm un muskuļiem, vienlaikus nomācot citus ķermeņa procesus, kas nav ārkārtēji (jo īpaši gremošanu). Tas palielina sirdsdarbības ātrumu un insulta apjomu, paplašina acu zīlītes un sašaurina arteriolus ādā un zarnās, vienlaikus paplašinot arteriolus skeleta muskuļos. Tas paaugstina cukura līmeni asinīs, palielinot glikogēna katalīzi līdz glikozei aknās, un tajā pašā laikā sāk lipīdu sadalīšanos tauku šūnās. Tāpat kā daži citi stresa hormoni, epinefrīnam ir nomācoša iedarbība uz imūnsistēmu. Lai gan epinefrīnam nav nekādas psihoaktīvas iedarbības, stress vai uzbudinājums smadzenēs atbrīvo arī norepinefrīnu. Norepinefrīnam ir līdzīga iedarbība organismā, taču tas ir arī psihoaktīvs. Epinefrīnu lieto kā zāles sirdsdarbības apstāšanās un citu sirds aritmiju ārstēšanai, kas izraisa sirds izsviedes samazināšanos vai iztrūkumu, tā darbība ir palielināt perifēro pretestību, izmantojot a1-adrenoreceptoru vazokonstrikciju, lai asinis novirzītu uz ķermeņa kodolu, un a1-adrenoreceptoru. reakcija, kas ir palielināts sirdsdarbības ātrums un izvade (sirdspukstu ātrums un izteiktība). Šai labvēlīgajai darbībai ir nozīmīgas negatīvas sekas – palielināta sirds uzbudināmība, kas var izraisīt papildu komplikācijas tūlīt pēc citādi veiksmīgas atdzīvināšanas. Alternatīvas šai ārstēšanai ietver vazopresīnu, spēcīgu antidiurētisku līdzekli, kas arī palielina perifēro asinsvadu pretestību, izraisot asiņu šuntēšanu ar vazokonstrikciju, bet nepalielinot miokarda uzbudināmību.