The Lost Species - 9780226513706

Mazā Thorius salamandra bez plaušām no Meksikas dienvidiem, tievāka par sērkociņu un mazāka par ceturtdaļu. Sulīgi baltā pārklājuma Saki, koku pērtiķis no Brazīlijas lietus mežiem. Olinguito, Andu dzimtene, kas izskatās daļēji mangusts, daļēji rotaļu lācītis. Šīs fantastiskās sugas zinātnei ir jaunas — vismaz nesen nosauktas un identificētas, taču tās netika atklātas savvaļā, tā vietā tās tika izraktas dabas vēstures muzeju atvilktnēs un kavernajos pagrabos. Kā grāmatā The Lost Species atklāj Kristofers Kemps, slēpšanās dabas vēstures muzeju skapjos un uzglabāšanas vienībās ir atklājumu dārgumu krātuve, kas gaida savu notikumu. Ar Kempu kā mūsu ceļvedi mēs iedziļināmies muzeja pagrabos, rakāmies pa paraugu paplātēm un apskatām kolekciju atvilktnes un burkas, zinātniskie detektīvi jaunu sugu medībās. Mēs atklājam 1906. gada karaliskos krabjus, neidentificētus tarantulus, nepareizi marķētus Himalaju gliemežus, nezināmu vaboli, kuru sākotnēji savāca Darvins, un aizmirstu vardi, kas ir atstāta novārtā. Katrā gadījumā šie eksemplāri klusi sēdēja gadu desmitiem — dažkārt ilgāk par gadsimtu — muzeju kolekcijās, pirms acīgi zinātnieki saprata, ka tie ir jauni. Katru gadu zinātnieki turpina sastapties ar jaunām sugām muzeju kolekcijās – tas ir spilgts atgādinājums, ka esam nosaukuši tikai daļu no pasaules bioloģiskās daudzveidības. Diemžēl daži īpatņi ir tik ilgi gaidījuši, lai tiktu nosaukti vārdā, ka tie ir pazuduši no savvaļas, pirms tie tika identificēti, klimata pārmaiņu un dzīvotņu zaudēšanas upuri. Kā liecina Kemps, šie stāsti parāda šo kolekciju pastāvīgo nozīmi. The Lost Species spilgti stāsta šos atklājumu stāstus — no jaunākās informācijas par katru radījumu līdz cilvēkiem, kas tos savāca, un zinātniekiem, kuri beidzot saprata, ko viņi bija atklājuši, un iedvesmos daudzus muzeja apmeklētājus vēlēties ieskatīties aiz slēgtajām durvīm un rakņāties. caur arhīviem.