The Sovereignty of Parliament - 9780198268932

Parlamentārās suverenitātes doktrīna jau sen tiek uzskatīta par Lielbritānijas konstitūcijas vissvarīgāko elementu. Tā uzskata, ka Parlamentam ir neierobežotas likumdošanas pilnvaras un ka tiesām nav pilnvaru atzīt statūtus par spēkā neesošiem. Šī doktrīna tagad ir kritizēta vēsturisku un filozofisku iemeslu dēļ, un kritiķi apgalvo, ka tas ir salīdzinoši nesens akadēmisko juristu izgudrojums, kas aizstāja agrāko tradīciju, kurā Parlamenta pilnvaras aprobežojās ar parastajām tiesībām. Kritiķi arī apgalvo, ka tas ir balstīts uz pārpratumu par attiecībām starp likumu un parastajām tiesībām, un tas ir morāli neaizstājams. Parlamenta suverenitāte: vēsture un filozofija atbild uz šo kritiku. Vispirms tajā definēts un precizēts likumdošanas suverenitātes jēdziens un pēc tam aprakstīta doktrīnas vēsturiskā izcelsme un attīstība no trīspadsmitā līdz deviņpadsmitā gadsimta beigām. Profesors Goldsvorts turpina identificēt daudz dažādu iemeslu, kāpēc pārliecinātie valstsvīri, juristi un politikas teorētiķi ir atbalstījuši šo doktrīnu. Viņš apspriež daudzu juridisko un politisko domātāju idejas, tostarp Fortesku, St Germanu, Hukeru, Koku, Bēkonu, Pārkeru, Miltonu, Hobsu, Heilu, Loku, Bolingbruku, Blekstonu un Bērku. Viņš parāda, ka Lielbritānijā tiesnešiem nekad nav bijušas pilnvaras atzīt statūtus par spēkā neesošiem un ka doktrīna ir daudz senāka, nekā parasti tiek uzskatīts. Grāmatas nobeigumā aplūkota doktrīnas filozofiskā kritika. Apvienojot agrāko domātāju atziņas ar mūsdienu tiesību filozofu atziņām, tas parāda, ka šīs kritikas pamatā ir nepilnīga izpratne par tiesību būtību un pamatiem, kā arī par attiecībām starp likumdošanas varu un parastajām tiesībām. Tā apgalvo, ka doktrīna ir morāli attaisnojama, un atspēko tēzi, ka tiesnešiem ir tiesības to mainīt vai noraidīt.