The biology of hypogean fishes - 9789048158485

Hipogejas (alu, artēziskās) zivis ir aizrāvušas pētniekus jau pirms to aprakstīšanas zinātniskajā literatūrā 1842. gadā. Kopš tā laika vairāki zinātnieki ir izmantojuši tās, lai attaisnotu savas evolūcijas idejas, sākot no neolamarkisma līdz neodarvinismam, no neitrālām. evolūcija uz selekcionistiskām pieejām. Pēdējos gados veiktie pētījumi liecina, ka šo zivju pielāgošanās pazemes videi ir daudz sarežģītāka, nekā tika uzskatīts iepriekš: ir zivis, kurām ir pazīmes, kas sagaidāmas, dzīvojot pilnīgā tumsā (pilnīga aklums un depigmentācija) un nepietiekamas barības vielas (ārkārtīgi zems vielmaiņas ātrums). ), citi ļoti maz atšķiras no saviem epigejas (virsmas) senčiem pēc savas morfoloģijas un fizioloģijas (bet ne pēc uzvedības). Daži no viņiem pat dzīvo uzturvielām bagātā vidē. Faktiski viens no visvairāk aizmirstajiem šo dzīvnieku aspektiem ir tas, ka ir vairāk hipogēno zivju sugu bez troglomorfismiem (aklums, depigmentācija) nekā ar troglomorfajām zivīm. Šo šķietami “nepielāgoto” zivju izpēte sniedz jaunu ieskatu mūsu izpratnē par fenotipisko raksturu evolūciju, dibināšanas efektu, uzvedības un fizioloģiskajiem pielāgojumiem. Līdz šim aprakstītās 86 troglomorfo zivju sugas pieder 18 dažādām ģimenēm, no kurām daudzas diez vai atbilst priekšstatam, ka tās ir “iepriekš pielāgotas”, lai iekarotu pazemes vidi. Turklāt daudzām troglomorfajām "sugām" ir ļoti maza genotipa diferenciācija, salīdzinot ar to domājamajiem priekštečiem, norādot, ka masīvas fenotipu izmaiņas var panākt ar nelielu ģenētisku reorganizāciju, reorganizāciju, kas galvenokārt ietekmē regulējošos gēnus. Šīs un daudzas citas tēmas tiek apspriestas šajā sējumā, kurā ir 29 raksti, kurus sarakstījis 41 autors no 9 valstīm. Cerams, ka šis apjoms pārliecinās daudzus citus pētniekus, ka hipogejas zivis ir unikāla iespēja izpētīt evolūcijas bioloģijas koncepciju, kas ir saprotama tikai virspusēji: konverģenta evolūcija.